Iepazīšanās vakars

Mājas uzdevums bija paņemt līdzi kaut ko rakturīgu savai valstij (fotoattēlu, rokdarbu, ēdienu vai tamlīdzīgi). Man ļoti patika ideja, kā uzskatāmi parādīt no kurienes katrs ir - ar auklu bija jāsavieno līdzpaņemtais ar savu dzīvesvietu kartē. Pēc tam katrs stāstīja, kas viņš ir, no kurienes un, kas īpašs ir viņa līdzpaņemtajai vietai. Vēlāk sekoja cienāšana ar atvestajiem saldumiem no dažādām valstīm, suvenīru dāvināsāna, kas bija labs "ledlauzis" - sākums sarunai.

Sasveicināšanās autobusā

Lidostas ekspresī šodien pārliecinājos par trūkumiem savā audzināšanā:) Man e-pastā atsūtītajā informācijā teikts, ka jābrauc ar 75. autobusu, bet pie lidostas atrodu tikai 19. Pēc pārējiem parametriem šķiet, ka uz to pašu pusi brauc. Mēģinot izdomāt, kā to pajautāt šoferim, aizmirsu sasveicināties. Uz manu jautājumu šoferis atbildēja ar pamācību: "Simtiem cilvēku, kas iekāpj šajā autobusā vispirms sasveicinās..." Pēc atvainošanās frāzēm tomēr uzzināju, ka autobuss ir īstais. Tomēr šoferis gan neaizmirsa manu nepieklājību un nepieturēja nepieciešamajā pieturā. Vispār jau joprojām mocos pašpārmetumos par elementāras pieklājības aizmiršanu tādā niecīgā stresa situācijā.
Braucot domāju par sasveicināšanās paražu atšķirībām. Latvijā neesmu redzējusi, ka kāds sveicinātu šoferi vai veikala pārdevēju (ja ko vajag, atvainojas un jautā). Zviedrijā visi šoferi un pārdevēji un vispār satiktie cilvēki laukos (sveši) pirmie sveicina ar : "Hei!" Tagad jāapgūst spānu sasveicināšanās kultūra.